Category Archives: Economics

The Russian Military Import Substitution Program: Still Struggling

The independence of the Russian defense industry on foreign components has been on the table for years. There have been many talks about import substitution, vast sums of money were spent, but the situation hasn’t considerably changed. Since Crimea’s annexation, this issue became even more relevant. First, because of the economic sanctions. Second, because of the interdependence between the Russian and the Ukrainian military-industrial complexes.

Subscribe to our newsletter Russian Military News!

Another problem has been the relationship between the Armed Forces and the Russian Military-Industrial Complex, which is still problematic, although it was even worse until 2014. On the one hand, the military often complain that the industrial sector is unable to fulfill the procurement demands and that the Armed Forces’ needs aren’t matched. Quality is considerably low. On the other hand, the industrial sector complains that the Armed Forces don’t know what to procure, including the technical specifications and requirements. In other words, the industrial sector complains that the Armed Forces don’t know what they want. There’s poor planning.

Nevertheless, from 2008 the result was that the industrial lobby was able to impose its specifications and norms on the Armed Forces. In 2012, the then Minister of Defense Anatoly Serdyukov even blackmailed the Military-Industrial Complex saying that “if you don’t provide us with what we want, we’ll buy foreign on-the-shelf full-scale systems. This was one of the most critical factors for Serdyukov being substituted by Shoigu, who has been less confrontational. It didn’t work as expected, because of MoD officials lobbying the interests of the industrial sector.

The relationship deteriorated on such a scale that in December 2014, Putin decided to renew the Military-Industrial Commission (in Russian “VPK” like the newspaper). Its role has been to be a coordination platform between the MoD and the industry to promoting consensus and compromising. And since 2016 to promote import substitution and stimulate technological development.

In 2016 it was disclosed that some 800 weapons systems’ production depends on foreign components from NATO and EU countries, and the Security Council returned to the discussions about import substitution. Although it has been happening for decades, it never really happened despite the luges amounts of money invested. This time, the VPK asked the domestic industry to replace 127 items. One year later, in 2017, they managed seven. There isn’t more recent information.

The volume of civilian dual-use systems is supposed to increase by 30% in 2025 and by 50% in 2030. The logic is to follow the same model as the United States since the 1950s, the one of the military-industrial complex and military Keynesianism. There’s a good story about this. A real one. When the Americans had to go to space, they faced a problem. How to write with a fountain pen without gravity? They developed a pen for that, which gave the technical base for the modern pens we use today. And the Soviet Union? They used a pencil.

And this is the biggest problem. Most of the technology Russia has is still from Soviet times. There is no serious financing for Research and Development Programs. The Russians are also convinced that the best is to exploit possible spillovers with the oil and gas sector, but the industry lacks economic complexity. Although such spillovers might be good at the sectoral level, they won’t promote economic development. Nor reduce the dependence on Western technologies.

Another serious problem for the Russian military industry has been the war with Ukraine. Before Crimea and Eastern Ukraine, some sixty Ukrainian companies produced ship engines, and aircrafts and their components for the Russian military. It included nuclear weapons’ key components like the R-36M missile system and the Voyevoda RS-20 missile (which in NATO is known as the SS-18 Satan). It was developed in the 1980s in the Dnepropetrovsk Design Bureau “Yuzhny” and produced in the same place by “Yuzhmash.”

The Russian MoD has announced plans to dispose it, but at the same time, there is information that their service life is being extended. The obvious conclusion is that the Russians still don’t have a replacement for these systems yet. The deployment of the Sarmat (Satan 2) missiles is expected for no sooner than 2021. Another example is the TOPOL-M, which was developed in the Kyiv Arsenal Plant. There are rumors they will be completely withdrawn from service in 2021 to be replaced with Russian-made Yars and Yars-M missile systems.

The production plans of ships also had to be adjusted because there are no modern Russian ships engines. At the beginning of the modernization program, the MoD counted on the Ukrainian Zorya-Mashproekt’s gas turbine engines. Some ships were designed to use these engines, including the Project 11356 “Patrol Guards,” the Project 22350 “Frigates” and Project 21956 “Multi-Purpose Destroyers.” In September of 2019, the Russian government announced that the United Engine Corporation, the NPO Saturn (Rybinsk, Yaroslavl region), and the OJSC Klimov from Saint Petersburg would replace the Ukrainian engines. There isn’t a precise timing for the commissioning of the new ships.

Some import substitution has been happening in helicopters engines. The Kazan Helicopters and the JSC Kamov, which produce the Mi and the KA series, have been using engines produced by the Zaporizhzhya Motor Sich company from Ukraine. Now they are receiving the Rostech VK-2500 engine, which is more expensive and still needs a complete foreign base. Unmanned aerial vehicles are advancing more. The Forpost-R system was being produced under an Israeli license. Russian companies were able to replace all components. Another drone, the S-70 “Okhotnik” for reconnaissance and strike, was fully developed in Russia and is allegedly able to interact with the 5th generation Su-57 fighter.

Finally, the GLONASS satellites. Until 2014, the share of foreign components was 70%, mostly from the United States. Today it is approximately 40%. The Glonass-K2 satellite, with only domestic components, was expected to be ready by 2021, but there is no recent information about the program.

Import substitution was very effective in promoting South Korea’s economic development. It could work in Russia, but there is a significant barrier posed by the lack of new technologies. Before, it was possible to develop independently. The technology was free. Today, there are patents and intellectual property. One component might use multiple technologies of different owners. It is not possible to develop new technologies isolated from the rest of the world, especially when R&D is underfinanced, and the last significant technological developments were in the 1980s. One alternative is a partnership with China, which has been developing Western level technologies in some spheres, but many times ignored the international rules of property rights.

Can Russia do it? Probably not. Development based on natural resources isn’t sustainable, as discussed by the great Adam Smith already in 1786. Norway might be the exception, but it has a very complex economy. Russia’s development is to be characterized by a situation of the development of underdevelopment. In technological terms, it’ll always be catching up, unless huge, but really huge sums of money are invested in R&D, and new brains are attracted to the country. A herculean task, that, probably, won’t happen. As warfare is increasingly dependent on new technologies, with time, Russia’s operational capabilities will become outdated, forcing the Armed Forces to rely on the nuclear arsenal for deterrence and asymmetric methods for combat.

Facebooktwitterpinterestlinkedinmail

COVID-19 and Neoliberalism: Some Quick Thoughts

One of Neoliberalism’s key features is the supremacy of the financial system over the rest. Something to be considerate is the amount of money spent by the government in the last 40 years to save it from the crisis it created itself. The COVID-19 crisis has the potential to create a depression even worst than the 1930s if the governments don’t act. This is fuel to populists to destroy democracy. In 2008, the size of the casino part of the financial system was 10 times, yes, 10 times the size of the real economy. Politicians and central bankers have been saying there’s no money. The UK bailout for two or three banks in 2008-9 was roughly the equivalent to FIFTY times Latvia’s GDP. Fifty economic years. In other words, there’s money. Besides, in the last fifteen years it seems that increasing the monetary base by creating money hasn’t resulted in inflation. The problem is how the financial system is dependent on government’s money. It’s a type of perverse financial keynesianism which diverts money from education, health, science, culture, pensions, defense and results in deep wealth concentration and inequality. Worst, many times it impedes countries to develop their economy since it competes with the real sector for government resources. What’ll happen in the future depends of how the governments will react to the crisis. If it’ll do the same as in 2008-9, directing the money to the financial system we’re doomed. It is necessary to spend vast sums of money to provide minimum incoming for people, direct financing, no banks, for business to keep them alive, to invest in education, science, arts, culture, health, defense (to avoid conflict). Most importantly, it’s necessary to rethink the economy and its structures. In Latvia’s case, this could be a wonderful chance for developing more complex economic sectors. We’re small enough to redirect our economy towards high technology sectors. A simple example is to produce respirators. For us, it would be a big business. Maybe even a permanent one after the crisis. More important, it would give the opportunity to start developing clusters in certain areas of high complexity, resulting in a synergy that would push the economy up. Right now being small is a great opportunity. We shouldn’t ignore it.Facebooktwitterpinterestlinkedinmail

Nevienlīdzība Latvijā

Ar prieku piedālos SSE Rīgas “Task Force on Reducing Inequality” pēc bijuša Zviedrijas vēstnieka Henrika Lendholma aicinājuma. Apakšā dažas domas par šo jautājumu.

Analizējot nevienlīdzību, ir nepieciešams atbildēt uz četriem svarīgākajiem jautājumiem (Stewart 2015):

  1. Kāda ir nevienlīdzība?
  2. Starp ko ir nevienlīdzība?
  3. Kad ir nevienlīdzība?
  4. Kur ir nevienlīdzība (Costa 2015)?

Pirmais jautājums nav jāskata saistībā ar individuālu darbu un sasniegumiem, kas balstās uz iespēju vienlīdzības ideju (Costa 2015), bet gan plašākā nozīmē, piemēram, attiecībā uz rasi, etnisko izcelsmi, dzimumu un sociālos aizspriedumus kā sociālās mobilitātes faktorus.   Turklāt politiskās varas asimetrijas tiesībās, sociālajās tiesībās, neveselīgas vides iedarbībā, minot tikai dažus, ir būtiskas nevienlīdzības dimensijas, kuras bieži ignorē, koncentrējoties uz sociālekonomisko nevienlīdzību (Therborn 2013, Berthe un Ferrari 2012, Costa 2015). Uz otro jautājumu jāatbild, izmantojot tādus jēdzienus kā horizontālā nevienlīdzība[1], starpsektoru nevienlīdzība[2] un kategoriskā nevienlīdzība. [3]

Trešais jautājums ir būtisks, jo ļoti bieži ekonomikas analīze neņem vērā laiku un vēsturi. Kā atzīmē Kosta (Costa 2015), sociālās struktūras ir ilglaicīgu vēsturisku procesu rezultāts. Ceturtajam jautājumam ir īpaša nozīme, jo pētījumi par nevienlīdzību pārsvarā ir vērsti uz reģionālu vai nacionālu mērogu. Tomēr nevienlīdzība jāapsver plašākā mērogā, ņemot vērā ekonomisko un varas attiecību strukturālās īpašības starptautiskā līmenī. Citiem vārdiem, nevienlīdzība ienākumos, ienākumu koncentrācijā, izglītības kvalitātē, sociālajā aizsardzībā, bezdarbā, dzīves apstākļos utt. starp valstīm, ko izraisa atšķirīgi attīstības un ekonomikas sarežģītības līmeņi, kas rada nevienlīdzīgas ekonomiskās un politiskās attiecības.

Ortodoksālā ekonomika pieņem, ka neattīstītajās valstīs ekonomiskās izaugsmes process palielinās ienākumu atšķirības starp bagātajiem un nabadzīgajiem. Tajā pašā laikā attīstītajās valstīs rezultātam vajadzētu būt pretējam, citiem vārdiem, ekonomikas izaugsmei vajadzētu radīt ienākumu konverģenci starp bagātajiem un nabagajiem. Šī ideja balstās uz Saimona Kuzneta (Simon Kuznets) 1955. gada rakstu “Ekonomikas izaugsme un ienākumu nevienlīdzība”. Lai gan viņš skaidri norādīja, ka “iespējams, rakstā ir 5 procenti empīriskas informācijas un 95 procenti pieņēmumu, dažus no tiem, iespējams, vēlamā uzdošana par īstenību” (Kuznets 1955: 26), ideja par to, ka vispirms jābūt izaugsmei un tad dalīšanai, neapšaubāmi kļuva par vissvarīgāko ekonomisko aksiomu, lai attaisnotu ienākumu koncentrēšanu un tādējādi nevienlīdzību.

Smalkāks skatījums ir ekonomistiem Paulam Rozenšteinam-Rodanam, Hansam Zingeram un Albertam Hiršmanam (Paul Rosenstein-Rodan, Hans Singer, Albert Hirschman), kuri uzskatīja, ka valsts ražošanas struktūra noteic, kā veidojas un tiek sadalīti ienākumi. Tādējādi ienākumu nevienlīdzība vai konverģence rodas valsts attīstības procesa, nevis ekonomikas izaugsmes rezultātā.[4] Tas nozīmē, ka attīstības modeļi, nevis tikai izaugsme pati par sevi, jeb veids, kādā valsts ekonomika diversificējas no lauksaimniecības un ieguves industrijas uz sarežģītāku ražošanas struktūru, ir labāki nākotnes ekonomikas izaugsmes, nabadzības līmeņa, sociālās labklājības (Bourguignon 2004; Ravallion 2004) un ekonomiskās nevienlīdzības prognozētāji.

Reālā pasaulē nepastāv tāda lieta kā tīrs brīvais tirgus vai pilnīga konkurence. Drīzāk ir dažādi ekonomikas regulēšanas veidi ar lielāku vai mazāku valsts iejaukšanos. Šo ekonomikas regulēšanas ietvaru nosaka politiskā līmenī, un tas savukārt noteic izaugsmes un attīstības modeļus. Tādējādi nevienlīdzības līmenis, tās dinamika un samazināšanas iespējas ir atkarīgas no valsts ekonomikas struktūras. Tas rodas politisku lēmumu rezultātā, kas noteic, lai gan ne pilnībā, ekonomikas attīstības procesu un rezultātā lielāku vai mazāku nevienlīdzību kādā ģeogrāfiskā telpā un noteiktā vēsturiskā laikposmā.

Citiem vārdiem, nevienlīdzība, tās iemesli un sekas ir jāanalizē, izmantojot daudzpusēju pieeju. Šajā rakstā galvenā uzmanība tiks pievērsta sakarībai starp ekonomikas sarežģītību un tās saikni ar sociāli ekonomisko nevienlīdzību Latvijā.

Nevienlīdzība Latvijā

Latvijas Džini koeficients pēc valdības pārdales ir 0,34. Pēc ESAO datiem tas ir nedaudz labāks nekā Lielbritānijai, Jaunzēlandei un Amerikas Savienotajām Valstīm un līdzīgs Spānijai, Grieķijai, Portugālei un Rumānijai. Tas ir rezultāts tam, ka valstij ir nozīmīga pārdales loma subsīdiju, pabalstu un citu sociālo atbalstu formā. ESAO dati rāda, ka pirms valsts pārdales darbības Latvijas Džini koeficients būtu 0,50, kas ir līdzīgs Meksikai. Tādējādi izmantojot tikai šo rādītāju, iznāk, ka Latvijas sabiedrība nav īpaši nevienlīdzīga. Latvijas Džini koeficients ir par četriem punktiem augstāks nekā vidēji E28, bet par deviņiem punktiem zemāks nekā Urugvajai (0,42). Rūpīgāka analīze liecina, ka Latvijā 10% bagātākiem pieder 25,6% no valsts izlīdzinātajiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka Latviju nacionālā līmenī var uzskatīt par valsti ar zemu ienākumu nevienlīdzību, kā Beļģija un Japāna. Izmantojot 20:20 attiecības metriku, Latvijā ir mazāka nevienlīdzība nekā, piemēram, Lielbritānijā, lai gan tā ir lielāka nekā Skandināvijas valstīs.

Vēl viens veids, kā mērīt nevienlīdzību, ir bagātība. Šajā gadījumā Latvija tiek uzskatīta par valsti, kurā ir liela bagātības nevienlīdzība. Tas ir industrializācijas un ekonomikas sarežģītības, t.i., konkurētspējīgas attīstības trūkuma dēļ. Lielākā daļa labklājības Latvijā rodas no valsts līdzekļu piesaistīšanas, galvenokārt no privatizācijas, finanšu starpniecības un nekustamā īpašuma. Nekustamā īpašuma gadījumā tas ir saistīts ar zemes vērtības pieaugumu, kas nav saistīts ar investīciju un produktivitātes pieaugumu. Zemes cena palielinās tikai tāpēc, ka ir liels pieprasījums noteiktās vietās. Tā kā daudzi miljonāri ir vienkārši renti meklējoši aģenti, kuri kļuvuši bagāti, piesavinoties valsts īpašumu vai naudu vai palielinot nekustamā īpašuma vērtību, Latvijā ir divi būtiski nevienlīdzības faktori – īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu vai nē, un politika konkurētspējai starptautiskā līmenī ar zemām algām. Tieši šīs nevienlīdzības ir iemesls esošajam emigrācijas līmenim.

1. diagramma – Latvijas Lorenca līkme

Noskaidrojot aprēķinos, ka bagātības sadalījums Latvijā ir nevienlīdzīgs, nākamais solis ir izanalizēt, cik Latvija ir nevienlīdzīga salīdzinājumā ar citām valstīm. Tas ir nepieciešams, jo neviena valsts nav izolēta sala. Tā kā Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, to var uzskatīt par vienības daļu – tāda, kas arī ir nevienlīdzīga. Šādā perspektīvā augstākais neto bagātības rādītājs Latvijā bija 254,8 tūkstoši eiro, Beļģijas augstākais neto bagātības rādītājs bija 1407,5 tūkstoši eiro, Vācijas – 1284,2 tūkstoši, Igaunijas – 541,0 tūkstoši, citējot tikai dažus. Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomiskā elite starptautiskā salīdzinājumā ir nabadzīga. Tas pats attiecināms arī uz citiem rādītājiem – absolūtos skaitļos Latvijas neto bagatība ir daudz zemāka nekā citās Eiropas Savienības valstīs. Tas nozīmē, ka starptautiskajā sistēmā ir dziļa nevienlīdzība. Dažas valstis ir daudz bagātākas nekā citas un gūst lielāku labumu no brīvās tirdzniecības un brīvās kapitāla kustības.

1.tabula – Labklājības nevienlīdzība

Latvijas gadījumā to noteic ekonomikas sarežģītības trūkums. Ekonomikas sarežģītība ir “sabiedrības zināšanu mērījums, kas tiek pārtulkots produktos, ko tā ražo” (Hartmann et alli 2017:1). Citiem vārdiem, ekonomikas attīstība ir nepārtraukts sarežģītāku spēju kopu apgūšanas process, kas rosina pārmaiņas uz darbībām ar augstāku produktivitātes līmeni (Hidalgo un Hausmann 2009). Sarežģītākie produkti ir smalkas ķīmiskās vielas, mašīnas un metāli. Vismazāk sarežģīti produkti ir kokmateriāli, tekstilmateriāli, izejvielas un preces, kā arī vienkārši lauksaimniecības produkti (Felipe et alli 2011). Pastāv pārliecinoši pierādījumi, ka ekonomiskās sarežģītības rezultātu pieaugums samazina ienākumu nevienlīdzību. Tas ir tāpēc, ka pastāv saikne starp valsts ražošanas struktūru un ienākumu nevienlīdzību, jo ražošanas struktūras ir dažādu faktoru rezultāts no institūcijām līdz izglītībai (Hartmann et alli 2017: 10-11).

1.attēls: Latvijas ekonomikas sarežģītība: eksports 1995 – 2016 un eksports 2016. gadā

2.attēls: Zviedrijas ekonomikas sarežģītība: eksports 1995 – 2016 un eksports 2016. gadā

Avots: Ekonomikas sarežģītības atlants, Hārvardas Universitāte

Latvijā ir viens no zemākajām ekonomikas sarežģītības līmeņiem Eiropas Savienībā. Latvijas neto eksports ir viens no vismazāk sarežģītajiem, galvenokārt tie ir kokmateriāli, lauksaimniecības produkti un preces (sk. 1.attēlu iepriekš). Tajā paša laikā Zviedrijai ir viena no pasaules sarežģītākajām ekonomikām (sk. 2. attēlu), un tā ir viena no vistaisnīgākajām pasaules valstīm. Šajā gadījumā ir pilnīgi skaidra saikne starp ekonomikas sarežģītību un sociālo, labklājības, ienākumu, izglītības kvalitātes u.c. līmeni. Taisnīgi secināms, ka valstis ar augstu ienākumu līmeni eksportē sarežģītākus produktus, savukārt valstis ar zemu ienākumu līmeni ir galvenie mazāk sarežģītu produktu eksportētāji (Felipe et alli 2011).

Kopš neatkarības atgūšanas no Padomju Savienības Latvijas ekonomikas politika ir sekojusi piecām galvenajām paradigmām. Pirmkārt, valstij būtu minimāli jāiejaucas ekonomikā, tādējādi ļaujot attīstības procesam notikt pašam par sevi. Otrkārt, Latvijai ir jāattīsta banku darbība, tranzīts, tūrisms, lauksaimniecība un kokmateriāli kā galvenās ekonomikas nozares, jo Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis ir dabiska priekšrocība, un tāpēc, ka šīs nozares ir vieglāk attīstīt nekā ražošanu. Izņemot banku darbību, šajās nozarēs ir zems ekonomiskās sarežģītības līmenis.

Treškārt, biznesa attīstības finansēšana gandrīz pilnībā tika nodota privātajām bankām. Tā kā privātās bankas nopietni uztver risku, jo to bizness ir nopelnīt nevis zaudēt naudu, finansējot jaunus uzņēmumus un dinamiskus uzņēmumus, tad riskantās nozares kļuva par problēmu. Rezultātā tās pašas primitīvās un nesarežģītās nozares tiek finansētas, kamēr potenciāli kompleksi uzņēmumi nesaņem pietiekamu atbalstu. Ceturtkārt, darba tirgus tika reformēts, lai panāktu lielāku tirgus elastību, kā rezultātā samazinājās algas, t.i., cilvēki kļuva nabadzīgāki un nevienlīdzīgāki, kas ir viens no galvenajiem faktoriem starptautiskās konkurētspējas panākšanai. Tā kā algas ir zemas, uzņēmumiem nav motivācijas modernizēt un aizstāt darbaspēku ar kapitālu, tādējādi ražīgums salīdzinājumā ar citām valstīm ir zemāks.

Piektkārt, iepriekšējie punkti attīstīja “rentes” kultūru valstī. Ļoti bagāti ir tie, kas varēja iegūt renti no kādiem zemes gabaliem, vai tas būtu mežs vai nekustamā īpašuma aktīvi un to vērtības pieaugums. Arī ar kādu aktīvu, parasti no valsts, iegūšana un pārdošana kādam citam, parasti ārvalstu investoriem. Īsumā Latvijas ekonomikas politika no neatkarības atjaunošanas brīža ir veicinājusi nesarežģītas ekonomikas izveidošanu, kā tas redzams 1. attēlā. Rezultātā nav izstrādāta industriālā politika, kas dotu norādes valsts pārvaldes atbalstam uzņēmējdarbības attīstībai sarežģītās nozarēs.

Rīcībpolitikassekas

Sarežģītāku ekonomikas nozaru attīstīšana ir vienīgais veids, kā pastāvīgi samazināt nevienlīdzību visās tās dažādajās formās un izpausmēs. Tas jādara, palielinot gan valsts, gan privātā sektora līdzdalību valsts attīstības procesā. Pirmais solis būtu izstrādāt un ieviest valsts attīstības stratēģiju. Nākamais solis ir stimulēt inovācijas. Sarežģītas ekonomikas saglabāšana nav rezultāts kādas ekonomikas nozares, ražošanas tehnikas vai kāda konkrēta produkta ražošanas zināšanai. Tas tiek darīts, radot pastāvīgu spēju radīt jaunas produktīvas kombinācijas, procesus un produktus un vadot inovāciju procesu. Trešais solis ir koncentrēt visus valsts kontrolētos resursus, tostarp Eiropas fondus konverģencei un strukturālajai attīstībai, lai attīstītu nozares ar augstu ekonomisko sarežģītību.

Ceturtkārt, valstij ir jāizveido programmas ar privātām bankām, lai garantētu, ka jaunie uzņēmumi un uzņēmumi ļoti sarežģītās nozarēs saņem pietiekamu finansējumu ar zemām procentu likmēm. Piektkārt, ir jāveic visas nepieciešamās reformas, lai piesaistītu ārvalstu investorus, kuri vēlas izveidot Latvijā ražošanas rūpnīcas un pētniecības telpas. Fiskālās politikas pasākumi un citi stimuli, kas darbojas banku un tranzīta jomā, bieži vien nav vislabākie augstas sarežģītības nozaru attīstības atbalstam. Sestkārt, sadarbībā ar privāto sektoru ir jāsāk pārkvalifikācijas programmas uzņēmējiem, darbiniekiem un ierēdņiem. Septītkārt, ir nepieciešamas programmas sociālās nevienlīdzības mazināšanai, kamēr notiek attīstības process.

[1] Horizontāla nevienlīdzība ir starp konkrētām sociālām grupām, kuras noteic pēc rases, etniskās izcelsmes, reliģijas, reģionālās kultūras utt. (Stewart 2015: 270).

[2] Starpgrupu nevienlīdzība rodas dzimumu, rasu un šķiru mijiedarbības rezultātā. Dažas pieejas pieņem jebkuru citu dažādu kategoriju kombināciju (Anthias 2012).

[3] Kaut arī kategoriskās atšķirības tiek uzskatītas par atsevišķu talantu vai darbību variāciju rezultātu, patiesībā tās vairāk atbilst dihotomijām, piemēram, melns / balts, vīrietis / sieviete, pilsonis / ārzemnieks, musulmanis / kristietis, nevis individuālām pazīmju, tieksmju vai snieguma atšķirībām (Tilly 1998: 6-7).

[4] Šajā rakstā attīstība un izaugsme tiek saprasta Šumpētera teorijas izpratnē.Facebooktwitterpinterestlinkedinmail

Dažas pārdomas par nodokļu reformu

Nodokļu reforma ir raisījusi polemiku. Protams. Latvijas nodokļu politika soda uzņēmējus un strādniekus, bet ir ļoti labvēlīga turīgiem cilvēkiem, tāpēc ir diezgan liela pretestība to mainīt. Turīgie finansē partijas taču. Šis ir Flika paradoksa galvenais pamats, jeb 2010.g toreizējais AirBaltica prezidents Bertolts Fliks teica, ka “(B)ūt bagātam Latvijā ir ļoti lēti, un man tā nodokļu sistēma perfekti der. Bet būt nabagam Latvijā ir ļoti dārgi, un tas ir briesmīgi.”

Diskusija galvenokārt balstās uz diviem punktiem. Nav tā, ka atbalstu šo nodokļu reformu, bet tomēr aicinu domāt par tiem no cita uzskatījuma.

i. Ienākuma nodokļi lielām algām ir vieni no augstākajiem ES

Tas nav. Piemēram (runa iet tikai par IIN nevis par IIN+SOC+un citi):

Zviedrija: 57,1%
Dānija: 55.8%
Austrija: 55%
Beļģija: 53,7%
Nīderlande: 52%
Somija: 51,6%
Francija: 50.2%
ASV: 39.6%
Eirozona: 39%

Ir interesants pievērst uzmanību tam, ka Latvija šobrīd ir 30. vietā. Dažas valsts, kur nodokļi ir mazāk nekā Latvijā ir:

Igaunija: 20%
Moldova: 18%
Ukraina: 18%
Rumānija: 16%
Lietuva: 15%
Baltkrievija: 13%
Krievija: 13%
Bulgārija: 10%
Melnkalne: 9%

Kāds ir pirmais visacīmredzamākais secinājums? Ka IIN nodokļi attīstītās valstīs ir daudz augstāks nekā neattīstītās valstīs.

ii. Ir stiprs viedoklis, ka jauno darba nodokļu likmju un augstākas darba izmaksas  dēļ nebūs investīcijas konkurētspējīgās nozarēs, īpaši ārzemju investījas.

Tas ir mīts. Pirmkārt, ja tas būtu patiesība, ņemot vērā Latvijas esošo nodokļu slodzi, mums līdz šīm būtu investīciju bums. Mums nebija. Otrkārt, kā izskaidrot ārzemju investīcijas Skandināvijā, Vācijā, ASV, utt.? Atbilde ir vienkārša. Augstās produktivitātes nozarēs darba izmaksas nav visbūtiskākās. Citēju Risto Laulajainen and Howard A. Stafford’s “Corporate Geography Business Location Principles and Cases.” Tā ir gandrīz 25 gādu veca, bet joprojām aktuālā:

“The generalization is that relatively unsophisticated production processes requiring less skilled workers producing standardized products are more likely to be located in low-wage peripheral areas with ample labor pools; sophisticated products and processes are more likely to be found in established manufacturing regions, and often near corporate headquarters and R&D laboratories.”

Tāds ir Latvijas gadījums. Es esmu gatavs piekrist tam, ka jaunās likmes nebūs labvēlīgas Latvijas esošajiem ekonomiskajiem sektoriem. Galu galā, kopš neatkarības galvenais konkurētspējas mehānisms ir bijuši mazas algas, nevis darbu aizstāt ar kapitālu un saražot augstākās tehnoloģijas preces. Protams, ka ir izņēmumi, bet kopumā Latvijas ekonomika vēl daudz kas jāattīstās. Lai tas būtu, noteikti jāmaina esoša ekonomisko politika, jo pēc 25. gadiem tā rezultāts ir neapmierinošs.

Tāpēc diskusijai jābūt dziļakai. Jārunā nevis vienkārši par progresīvo nodokļu, bet par progresīvo fiskālo politiku kā daļa no industriālās politikas, kas mērķē uz augstās produktivitātes sektoru attīstību. Igaunijas ekonomikas produktivitāte ir ievērojami augstāka, tāpēc algas arī. Lietuva drīz mūs apsteigs. Drīzāk, tas ir rezultāts no tiem saucamiem nemateriāliem faktoriem kā izglītība, birokrātija, tiesu neatkarība, (ne)korupcija, utt..

Latvijai ir nepieciešams izveidot attīstības politiku, nevis vienkārši domāt par izaugsmi. Ļoti nopietni aicinu ņemt vērā atšķirību starp “izaugsmi” un “attīstību”. Diemžēl ekonomikas zinātne ir diezgan ideoloģiska. Vairākas pieejas, tā skaitā tā, kas ir pašlaik modē, pieņem, ka izaugsme un attīstība ir viena un tā pati lieta. Taču, izaugsme nenozīmē attīstību. Mums bija ļoti strauja izaugsme starp 2004. g. un 2008. g., bet ir skaidrs, ka tā nebija attīstība. Attīstības līmeni var konkrēti un viegli noteikt, salīdzinot valstu eksportus. Piemēram, Latvija un Zviedrija. Mēs galvenokārt eksportējam primāras preces. Zviedrija eksportē ieročus, Volvo un Scania mašīnas, IKEA (tās nav vienkārši mēbeles, bet ir koncepcija: dizains, praktiskums, kvalitāte), Ericsson telekomunikāciju iekārtas un, vēl svarīgāk, tehnoloģiju, Electrolux sadzīves tehniku, utt. Ja mūsu ekonomika turpinās augt tajos pašos sektoros kā līdz šim, mēs neattīstāmies. Vai nu mēs stagnējam, vai mēs palikām arvien vairāk attīstīto valstu aizmugurē. Izaugsmei ir jābūt ar attīstību.

Tāpēc nodokļu politikai vai drīzāk fiskālai politikai ir jābūt daļa no industriālas politikas, kas ir instruments Latvijas ekonomikas attīstībai. Esoša attīstības politikai bija piemērota 1990-jos gados un varbūt līdz pat brīdim, kad Latvijas pievienojās Eiropas Savienībai. Paldies visiem, kas palīdzēja Latvijai pāriet uz moderno ekonomiku. Tagad Latvijai vajag citu ekonomisko politiku lai attīstītos. Jādomā ārpus vecas ekonomistu paaudzes (Repše, Godmanis, utt.) teorētiskiem rāmiem un pieņēmumiem. Tie nestrādā, jo esam citā attīstības posmā un valsts ekonomikai ir citas problēmas un vajadzības.

Es vēlāk rakstīšu, kas būtu nepieciešams. Konceptuāli atbilde ir vienkārša: valsts jāatbalsta reālās ekonomikas augstas produktivitātes nozarēm, nevis finanšu sektoram, mājokļu  tirgum, baļķu eksportētājus, utt. Kā konceptu, tas ir ļoti acīmredzams un vienkārši. Lai to īstenotu reālā dzīvē, būs ļoti grūti “neredzamo spēku” dēļ.Facebooktwitterpinterestlinkedinmail

Shoigu, the Economist

Explaining growth of the military budget Shoigu refers to founder of political economy Adam Smith saying that in his work “An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations” he stated that defense of the country was more important than wealth and called the military art “the noblest of all arts.” Thus, Shoigu concludes that it is not worth arguing with Smith proposing an alternative “army or economy.”

Source: WPS Observer.Facebooktwitterpinterestlinkedinmail

Why Economists Failed to Predict the Crisis and How to Avoid the Next One

The London School of Economics and Political Science has been a great job publishing its lectures as podcasts. I very often hear them, to maintain the contact with Economics. One I recently heard was Professor Lord Desay’s “Hubris: Why Economists Failed to Predict the Crisis and How to Avoid the Next One.” He presented his book of the same title. For me it was specially interesting, since he covered some methodological aspects of Economics as discipline that I’ve been researching myself.

He did it in a manner that I call “Economics for adults.” Economists have been accused of loosing contact with reality for years. I have to admit it is true and one of the most significant issues for the profession. The problem is that we have very solid mathematical models, based on a very fragile theoretical and philosophical basis and often based on ideological presuppositions and political wishing. Professor Desay made an analysis, even if superficial, of these issues. Watch the video:

Facebooktwitterpinterestlinkedinmail